Bērziņu lielais ceļojums

Bangkoka, 11. janvāris – 19. janvāris

Pirmā saskarsme ar Āziju. Visur asas smakas, ļaužu drūzma, kaut ko tirgo uz ielām. Bangkokā pavadām astoņas dienas. Dzīvojam pie Karaļa Taksina tilta Sathona rajonā. Uz centru – karaļa pili, dižākajiem budisma tempļiem, bulvāriem – dodamies pa Čaoprajas upi ar kuģīti, bet atpakaļ ar tuktukiem. Jau pirmajā braucienā ar tuktuku Fricis aizmieg, bet Knutam vējš norauj keponu. 

Pēc nopirktām trim mazām metāla budiņām slavenajā Amuletu tirgū puikām tiek atļauts ar visām drēbēm padzīvoties strūklakā. Uz ielām pastāvīga sajūsma par maziem blondiem puisīšiem, bet vēl vairāk – par maziem blondiem, slapjiem puisīšiem.

Vienu dienu pētām milzīgo slaveno Čatučaka tirgu. Knuta dzimšanas dienā apmeklējam zoodārzu un safari. Tur bez dzīvniekiem vēl redzam apbrīnojami naivu brīvdabas uzvedumu “Spiegu kari” – aziātiem tik ļoti patīk viss skaļais, popsīgais un banālais. Braucam ar laiviņu pa klongiem (kanāliem) un noskatāmies vēlāk mājās epizodi, kur Džeimss Bonds tajos mūk no sliktajiem. Čainataunā, protams, ir vēl daudz drūzmaināk un smirdīgāk nekā pārējā pilsētā, un visi tur gaida jauno gadu – lampiņu un rotājumu dzīres. 

Siemrepa, 19. janvāris – 24. janvāris

Atgriežamies valstī, kur mašīnas brauc pa pareizo ielas pusi. Siemrepa nedod priekšstatu par pārējo Kambodžu. Tā ir valsts valstī, kur milzīgā tūristu pieplūduma dēļ vietējie māk saprast pārējo pasauli. Pa ceļam uz tempļiem šoseju malā var redzēt īsto nabadzību. Uz Siemrepu šķiet atbrauc nomirt visi Āzijas leksusi – katram trešajam vietējam ir vecs “Lexus” džips.

Uz pasaulslavenajiem tempļu kompleksiem dodamies trīs dienas, un arī tad vēl viss netiek apskatīts. Pats dižais Angkorvats pēdējā no tām. Ielidojot salīgām taksistu Roju, lai ved mūs arī uz tempļiem – to darīja viņa brālēns ar tuktuku. Puikas aizrautīgi dzīvojas pa drupām un vakarā noskatās, kā tajās pašās vietās veikli cīnās Lara Krofta. Izstaigājam krustu šķērsu Siemrepas centru, uz katra stūra – lieli partijas līderu plakāti. Smieklīgi, jo apkārt valda īsts kapitālisms. Pirmoreiz iedomājamies par to, ka pēc ceļojuma varētu arī nedzīvot vairāk Latvijā. Viesnīcas baseinā Klāvs iemācas peldēt. Atvadoties Rojam iedodam “serenādes” konfektes bērniem. Ar to arī beidzas mūsu dāvanas no Latvijas.

Ajutaja, 24. janvāris – 28. janvāris

Vilciens mūs no Dongmuengas lidostas aizvizina uz stundas attālumā esošo Ajutaju – viduslaiku Taizemes galvaspilsētu. Pilsētas simbols – gailis, jo reiz taju ķēniņa gailis uzvarēja birmiešu ķēniņa gaili, tāpēc birmietis bija spiests dot tajiem brīvību. Pilna pilsēta ar dažāda lieluma gaiļu statujām, tai skaitā milzīgām. 

Daudz vecu budistu tempļu drupu un milzīgs gulošs akmens Buda, par kuru visvairāk priecājas Knuts – vēlāk ceļojumā viņš kļūs par aizrautīgu budisma arhitektūras entuziastu. Viesnīca ar baseinu, kuras saimniece saka: no Latvijas pie manis daudzi brauc. Vēlāk hipsterīgs dzīvoklis vecā noliktavā blakus tempļa vārtiem. Daudz sieviešu pie tuktuku un laivu stūrēm. Brauciens pa upi ar piestāšanu trīs tempļos: tā nobeigumā virs mūsu laivas tiltu zelta stundas saules staros šķērso mūks, aiz viņa tek suns – aina, kas paliks atmiņā uz mūžu. 

Puikas sajūsmā par unikālo Miljons rotaļlietu muzeju, Ingus paspēj pasapņot par franšīzi. Apmeklējam grandiozu brīvdabas izrādi par Taizemes varonīgo vēsturi ar ziloņiem, jātniekiem, lielgabalu zalvēm, operiskām mīlas ārijām un salūtu. Mums vēl ilgi skanēs ausīs šis vārds ar tajiem raksturīgo žēlo uzsvaru uz pēdējās zilbes – “Ajutajāāāā”.

Picanuloka, 28. janvāris – 31. janvāris

Kāpēc mēs piestājām Picanulokā? Jo pilsēta atrodas vidū starp Ajutaju un Čangmaju. Tas ļāva vilciena ceļojumu cauri lielākajai daļai Taizemes sadalīt divos sešu un sešu stundu braucienos. Vilciens pukšķina cauri rīsu laukiem, putnu bariem, kas paceļas spārnos, milzu Budas statujām kalnu nogāzēs, pērtiķu bariem Lopburi stacijā. Picanulokā laiskojāmies milzīgā viesnīcā ar baseinu, kam regulāri pāri zemu lido lielas lidmašīnas bez pazīšanās zīmēm – varbūt kāda superslepena Āzijas valdnieku sanāksme? Pirmoreiz pagaršojām smirdīgā augļa duriana saldējumu un pašu klientu grilētu ēdienu uz plītiņas restorāna galda vidū. Staigājot pa skaisto un milzīgo pilsētas parku, sešos vakarā sastingām uz ikdienas publisko valsts himnas atskaņojumu.

Čangmaja, 31. janvāris – 8. februāris

Ziemeļu lielpilsētā Čangmajā mēs iemīlējāmies un gribam atgriezties. Tūristi un ekspati ienesuši te pieprasījumu pēc stilīgām kafejnīcām un bāriem. Mūsu mīļākais – “My Bar”, kur puikas drīkst padauzīt īstu roka bungu komplektu un zīmēt uz sienām. Knuts, rādot dažādu vēsturisko Taizemes karaļu bildes, kas ielās ir uz katra stūra, skaidro visādus faktus par šo vīru veikumiem. Klāvs māca brāļiem, kā pareizi jāizturas ar pietāti pret svētumu tempļos. To te netrūkst – visi ir ļoti skaisti, bet visbrīnumainākais ir Sudraba templis. No diviem kalnu tempļiem kāpjam lejā pa džungļu takām – pirmoreiz šajā ceļojumā esam dabā. Un pirmoreiz arī mājvieta, kurā ik vakaru ciemos nāk dzīvā daba – milzu izmēra prusaki.

Esam trāpījuši dienās, kad notiek pilsētas lielākie svētki – Puķu festivāls. Noskatāmies parādi – desmitiem lafešu, kas visas noklātas ar tūkstošiem puķu, veidojot dažādas skulptūras, uz lafetēm muzikanti, traktori, mazi bērni un meitenes princešu tērpos. 

Čangmajas botāniskais dārzs ir skaitās viens no labākajiem pasaulē, un mēs to patiesi arī varam apliecināt. Orhideju māju iesakām īpaši. Vienu dienu kopā ar bariņu citu tūristu, sēžot uz soliņiem džipa kravaskastē, izbraucam no pilsētas uz ziloņu patversmi un pirmoreiz mūžā barojam un upē mazgājam ziloņus. 

Luangprabanga, 8. februāris – 11. februāris

Taizemes lidostā pirms reisa uz Laosu Ingum atņem Šveices nazīti.

Mēs dievinām Luangprabangu. Ap to laiku bija pagājis pirmais ceļojuma mēnesis un pirmoreiz sev pateicām: ja kaut kur pārcelsimies uz dzīvi, tad tas būs šeit. Diženā Mekonga, šķiet, nekur nav tik skaista, aiz upes – kalni, pāri upei – saulriets. Klosteri un veco valdnieku pils. Satiekam brīnišķīgo Vatu, kas kļūs par mūsu šoferi, gidu un draugu. Fricis vēlāk arī citās zemēs mājvietu apsaimniekotājus kādu laiku sauks par Vatiem. 

Pirmoreiz izbaudām dēkaiņu tikšanos – kad puikas jau čuč, uz viesnīcas balkona dzeram kandžu ar jaukajiem brāļiem motociklistiem no Viskoninas. Viņi mūsos iesēj ideju par Kolumbiju, kas līdz tam ne tuvu nebija ceļojuma maršrutā. Neaizmirstams brauciens ar laivu pāri Mekongai uz alām, cits brīnišķīgs brauciens uz Kuangsi ūdenskritumu, kurā daļa no mums izbauda neatkārtojamu pieredzi – iet pa kāpnēm, kuras pārskalo ūdenskritums. 

Tomēr visiespaidīgākā (iespējams, visā ceļojumā) ir pieaugušo Bērziņu dalība agrā rīta ziedojumu ceremonijā – Vata sievas sagatavotos rīsus pirms saullēkta pa saujai liekam garāmejošo pilsētas astoņu klosteru mūku tarbiņās.

Vangvjenga, 11. februāris – 13. februāris

Pa ceļam uz Vangvjengu Vats stāsta par savu cilti hamiem, par bērnību kalnu ciematā, uz kuru jāiet četras stundas, par to, kā ģimene pārtiek no samedītajām žurkām, un kā viņš izsitās līdz šofera un gida statusam. Vats aicina nākamreiz doties turp ciemos. 

Vangvjenga ir ļoti neglīta un pat cilvēki tur šķiet nelaipnāki, apkalpšana viesnīca – naidīga un pavirša. Taču netālu no pilsētas ir brīnišķīgas alas un klintis. Austra un Ingus tiek pirmajā randiņā mēneša laikā – Vats pieskata puikas, mēs uzrāpjamies stāvā gurķveida kalnā ar brīnišķīgu skatu uz ieleju 360 grādu redzesleņķī. 

Kādā no alām Klāvs pārsit zodu, iepazīstam laosiešu medicīnas sistēmu, tiek uzliktas šuves. Pāri pilsētai visu laiku slīd krāšņi gaisa baloni. Pirmoreiz uz ielas nopērkam svaigi spiestu cukurniedru sulu.

Vjentjaņa, 13. februāris – 14. februāris

Uz Vjentjaņu dodamies pa vienīgo maksas šoseju. To uzbūvējusi brālīgā Ķīna. Tāpat kā vienīgo dzelzceļa līniju, kas vijas blakus. Mēs esam vieni no retajiem šīs autostrādes izmantotājiem. Jūsmojam par grandiozo Budu parku – kāda fanātiķa finansētu milzu statuju apkopojumu. Pēc komunistu nākšanas pie varas, viņš aizmucis uz Taizemi un tepat Mekongas otrā krastā spītējot uztaisījis otru tādu pašu parku. Budu parkā ir ķirbjveida māja trīs stāvos – elle, zeme, debesis – to var izložņāt. Klāvs ilgi pēc tam uzdod jautājumus par šo daudzlīmeņa pasaules uzbūvi. 

Vjentjaņā ir drausmīgi karsti, tomēr apskatām Triumfa arku un galveno valsts templi – Zelta templi. Komplekss apbur ar krāšņumu un izmēriem. 

Nākamjā rītā pirms prombraukšanas svinam Klāva dzimšanas dienu saldējuma kafejnīcā. Mīļi atvadāmies no Vata pie lidostas druvīm un… mums neļauj reģistrēties lidojumam, jo nav Vjetnamas vīzu! Bijām noskaidrojuši, ka tās var nopirkt ielidojot. Maldīgi. Austra stundas laikā tās nokārto, sēžot lidostā uz grīdas, mūsu dēļ nedaudz aiztur lidmašīnu, viss beidzas labi.

Hanoja, 14. februāris – 18. februāris

Sākums baiss – iesēžamies nepareizajā mašīnā un sanāk strīds ar šoferi, kuru skaļā strīdā piespiežam braukt atpakaļ uz lidostu un tas mums izmaksā liekus desmit dolārus. Galvenais: Hanoja ir pilnīgi citāda Āzijas metropole nekā Bangkoka. Ne tikai franču koloniālo bulvāru dēļ, bet arī citas – netveramas un neaprakstāmas – vjetnamiešu un taju mentalitātes atšķirības dēļ. 

Dzīvojam vecpilsētā virs ēdnīcas, vakaros mums ar pulti jāatver vārti uz ēdnīcu un jāiziet tai cauri, lai tiktu dzīvoklī. Ar laiku tur sākam pasūtīt skābās zupas ar gaļas bumbām.

Hošimina mauzolejs (no tā izgājis, Knuts, ieraugot video ekrānā vēsturiskus kadrus ar vadoni, saka: “re kur atkal mauzolents, tikai nenomirījis”), tēvoča Ho muzejs, “kara pret amerikāņiem” muzejs, Ļeņina piemineklis, pie kura raujas skeiteri kā pie tāda Raiņa. Un budisms – pilnīgi citādāks nekā trīs iepriekšējās zemēs. Pēc interjera vairs nevar saprast – vai tas ir taoistu, konfūciešu vai budistu templis – visi ķīniski vienādi. 

Cilvēki šeit ir skarbāki, uzmācīgāki un privātumu nerespektējoši atšķirībā no trim iepriekšējām zemēm. 

12 stundu izbrauciens uz vienu no pasaules dabas brīnumiem – Halongas līci. Ceļojam ar laivu, uz kuras skan “What is Love” tipa repertuārs, dzeram alu, aplūkojam brīnumainās salas, alas, līčus, pludmales. Mūsu tūristu autobusā ir arī amerikāņu pāris, kurš jau otrreiz mums iesaka Kolumbiju.

Hue, 18. februāris – 23. februāris

Vēlu vakarā nolaidāmies lidostā, kuras kods ir zīmīgie burti HUI. Pirmajā naktī viesnīcā tik ļoti ciešam no lētas deju mūzikas trokšņa aiz logiem, ka izcīnām citu numuriņu. Hue ir 19. gadsimta Vjetnamas impērijas galvaspilsēta – apbrīnojama: senā citadele (analogs ķīniešu Aizliegtajai pilsētai) ar aizsargmūriem, pilīm, un labi saglabātiem, piemēram, valdnieka mātes apartamentiem, kā arī iespaidīgas imperatoru kapenes taksometra braucienā ārpus pilsētas, kas aizņem pat 50 hektāru teritorijas. Pāri Smaržu upei ved Eifeļa projektēts dzelzs tilts. Promenāde gar upi – labiekārtotāka nekā Rīgā.

Reiz, iedami apskatīt skaistu ķīnisku budisma templi, atpakaļceļā nolemjam iegriezties krodziņā un kļūstam par lieciniekiem dzērāju kautiņam. 

Slimnīcā Klāvam izņēma šuves no zoda, kuras ielika Laosā.

Dananga un Hojana, 23. februāris – 9. marts

Ar vilcienu blakus Dienvidķīnas jūras iespaidīgām klintīm pārbraucam uz Danangu. Tur dažas dienas viesnīcā – debesskrāpī ar baseinu uz jumta. Šādu – arī ļoti tipisku – Āziju noteikti vajag piedzīvot. Beidzot jūra – lēkājam pa milzu viļņiem. Ekskursija uz Lēdijas Budas statuju (pasaulē lielākās Budas –sievietes statuju, kas izveidota nesen komunisma atkušņa laikā) un Marmora kalniem (milzum daudz izstrādājumu no marmora un aizraujošas alas).

Pēc Danangas bija ieplānots braukt uz Čama salām, taču vēja dēļ nekursē kuģi. Tā nu aizkavējamies divas nedēļas Hojanā – iekonservētā viduslaiku pilsētiņā pusstundas braucienā no Danangas. Brīnišķīgas nedēļas! Padzīvojam gan pilsētas centrā, gan pie jūras. Klīstam pa vecpilsētas skaistajām ielām, ēdam brīnišķīgos restorānos. Apmeklējam Laternu festivālu, kad upe tumsā izgaismota ar simtiem laternu (tai skatā mūsējām, ko nopērkam no tantes uz tilta). 

Austra pasūta izslavētajiem Hojanas šuvējiem drēbes un dodas uz ēst gatavošanas meistrarklasi. Austras vārda dienā dodamies makšķerēšanas tūrē, kur uz pieciem noķeram tikai vienu mazu zivi. Priekšpusdienās katru dienu lēkājam pa milzu viļņiem. Noskatāmies zvejnieku svētku airēšanas sacensības, kur esam vienīgie svešzemnieki… Uzdāvinām mammai vārda dienā melnu rokassprādzi ar Budas galvu, ko nopērkam no apkārtstaigājošas tirgotājas pludmalē. 

Puikām īpašs iespaids – vērojam kā būvē tiltu, un milzīgs betona bloks izšļūk, nogāžas uz zemes. Vjetnamiešiem ar to darba drošību vispār nu ir tā, kā ir.

Pēc Luangprabangas šī nu atkal ir vieta, kur gribas palikt uz visu mūžu. Koķetēšanu ar šo domu spēcina amerikāņu (austrāliešu?) ekspatu pensionāru krodziņš “Laimīgais vērsis”, kurā mēdzam iegriezties pusdienās.

Hošimina, 9. marts – 15. marts

Uz slaveno Saigonu no Danangas lidostas dodamies dienā, kad daļai no mums ir visnopietnākā saslimšana šajā ceļojumā – vēdera vīruss. 

Saigonā viss ir citādāk nekā Vjetnamas ziemeļos – gaisā jūtams: šeit cilvēki spītīgi, klusu un lepni nes komunistiem zaudējušo brīvo cilvēku identitāti. Vienu dienu braucam ekskursijas autobusā uz Mekongas deltu un gids atklāti runā disidentiskus tekstus (atšķirībā no kolēģa Hanojā, kurš mūs pavadīja uz Halongas līci).

Dzīvojam debesskrāpī. Cik nu slimība atļauj, klīstam pa šo cilvēku, mopēdu, velosipēdu, smaku, debesskrāpju, atpūtas ellīšu metropoli un brīnāmies. Austra tiek pie jauna tetovējuma. Paspējam ieviest “savējo” ielas ēstuvi, kurā personāls blondos puikas iemīļo un gaida atgriežamies, kaut arī viņi pie galda neuzvedas gluži perfekti. Atmiņā uz mūžu paliks Desmittūkstoš Budu templis, kurā patiešām ir ļoti, ļoti daudz dažāda lieluma Budu figūriņas.

Ubuda, Bali, 15. marts – 12. aprīlis

Džungļu mājā apmēram trīs kilometrus no Ubudas mēs nodzīvojām četras nedēļas un tās, iespējams, bija laimīgākās nedēļas mūsu dzīvēs. Džungļi ap māju dūca, sīca, čivināja, ķērca nepārtraukti. Mūs apčubināja Ņumans (ko Fricis sauca par Vatu) un Vajana. Ņumans mūs ar auto veda uz attālākiem ūdenskritumiem un tempļiem, bet uz Ubudu mēs gājām kājām pa celiņu gar visur esošajām gleznainajām rīsa terasēm, vai arī mūs aizvizināja sasēdinātus visus divos motorolleros.

Austra regulāri gāja uz Ubudu jogot pie brīnišķīgās Nikolas, ar kuru sadraudzējās. Ingus vienreiz aizgāja uz Ubudu pēc masāžas, bet iemaldījās priekamājā. Visi kopā gājām uz Ubudu ēst, spēlēt šahu, apskatīt tempļus un gleznu muzejus, kečaka un ugunsdejas uzvedumu. 

Vērojām vairākas hinduistu ceremonijas, tai skaitā privātu ceremoniju (Ņumana ielūgums), kas notiek vienā no ciemata mājām reizi 50 gados. Uz to atnāk viss ciems, katram ir sava loma – dejot, dziedāt, spēlēt gamelāna instrumentu (Ņumans sita kaut ko zvangam līdzīgu), lasīt no “Ramajānas”, vicināt papīra lelles, vai taisīt ēst. 

Svinējām Ņepi – redzējām gan milzīgo papjemašē briesmoņu Ogon-ogon parādi, gan nākamajā dienā sēdējām mājās un mēģinājām netrokšņot Klusuma dienā.

Dažreiz dienām nekur negājām, visu laiku dzīvojām pa baseinu, Klāvs iemācījās teicami peldēt. Bijām dažādās dīvainās vietās – Pērtiķu mežā, Putnu parkā, Masku muzejā, karsto avotu baseinā. Pāris reižu Vajana palika ar bērniem, bet Austra un Ingus uz motorollera aizbrauca pabūt divvientulībā. Vienreiz ar motorolleru aizbrauca tikai Ingus ar Klāvu – tika apmeklēts prezidenta Sukarno memoriālais muzejs, kas nevienu citu neinteresēja. 

Svinējām Lieldienas, krāsojām olas marakujas augļa sulā, zaķi dārzā pie baseina olu vietā bija paslēpuši konfektes uz kociņa.

Sidemena, Bali, 12. aprīlis – 15. aprīlis

Esam prom no Latvijas jau trīs pilnus mēnešus. Esam jau mēnesi Indonēzijā. Netālu slejas varenais Agunga kalns – Bali galvenais vulkāns. Apkārt ir zemes, kuru valdnieki reiz bija daudz dižāki nekā ubudieši, tāpēc dienas paiet ekskursijās uz arhitektūras brīnumiem – Karengasemas ūdens pili (pēdējo radžu rezidenci), Lempujanga “debesu vārtiem” (ikoniska vieta, kas ir uz visu Bali ceļvežu vākiem un miljoniem instagrama kontos), Tirta Gangas ūdens templi un Bali galveno templi Besakihu Agunga nogāzē (pie tam ikgadējas lielas ceremonijas laikā). Pirmoreiz pagaršojam kafiju no pupiņām, kuras apēdis un izkakājis civetkaķis. 

Te ir mazāk tūristu, vairāk redzama nabadzība un to baliniešu dzīve, kuri nav iesaistīti tūristu plūsmas apkalpošanā. Netālu ir taka, kas ved kalnā virs rīsu terasēm un apūdeņošanas kanāliem – subakiem. No augšas tik skaists uz ieleju un Agungu, ka “tirpst seja”. Pie viesu mājas baseina iepazīstamies ar urugvajiešu ģimeni no citas mājiņas, kuri līdzīgi mums, visu pametuši, ceļo. Tobrīd joprojām domājam, ka šajā ceļojumā pabūsim arī Urugvajā, tāpēc jūsmojam par sakritību. Mūsu mājiņā katru nakti vannas istabā savā gumijas balsī ķērc gekoni.

Kintamani, Bali, 15. aprīlis – 17. aprīlis

Aiz viesnīcas balkona ir Batura vulkāns. Rītausmas staros, kad no mākoņiem paceļas vien Batura pati virsotne, Austrai sanāk burvīgi selfiji. Gan jau kaut kad atbrauksim uzkāpt tur uz leģendāro saullēktu vērošanu. Pagaidām daži no mums tam vēl par mazu. Tomēr tik un tā spējam visi kopā gar kalna pakāji nostaigāt septiņus kilometrus pa melnajiem lavas klučiem, priecājoties par spocīgo ainavu, ko atstājis 1968. gada izvirdums. 

Šeit ir arī Vulkānu muzejs, kur puikas pavada īpaši ilgu laiku, jo ekspozīcija skaidro jautājumus, kas viņiem šobrīd ir izteikti saistoši. 

Lovina, Bali, 17. aprīlis – 27. aprīlis

Bali ziemeļi skaitās tūrisma neskartais apgabals. Tā, protams, īsti nav, bet dažas priekšrocības sajūtam un izmantojam. Piemēram, par samērā mazu cenu dzīvojam kā lielkungi pirmo reizi ceļojumā. Mums ir krietni iežogota villa, slēpta no svešiem skatieniem, baseins, daudz guļamistabu, brokastis mums nāk gatavot kalpotāji. Ēst ejam vienā un tajā pašā varungā (ēdnīcā), kas pieder Vajanam, tur mūs pazīst un īpaši mīļi apkalpo. Atklājam savu jauno mīļāko ēdienu – asos salātus plecingu.

Pirmais snorkelings mūžā. Austra un Klāvs šo nodarbi iemīļo īpaši. Koraļļi un zivis ir tiešām tik krāšņas kā televīzijas dabas kanālos. Zem ūdens vairs nav skaidrs, kur augša, apakša, kur pa labi, kur pa kreisi! Laimes reibonis. Braucam ar tradicionālo laivu ar diviem balsta baļķiem uz ūdens abās pusēs, dažas stundas dzenājamies līdzi delfīnu baram un apbrīnojam tos. 

Pie Ubudas vai Laosā arī bija skaisti ūdenskritumi, bet slavenais Sekumpuls konkurentus vinnē vienos vārtos. Vienu dienu aizvizināmies arī līdz budistu templim, un atsaucam atmiņā, cik ļoti mūs kopš šī ceļojuma sākuma aizgrābj budisma estētika. Hinduisma celtnes tomēr tādu svētuma un harmonijas sajūtu nesniedz.

Baseina tīrītājs Putu mums pārdod vietējo kandžu araku. Kamēr dzeram, ir ļoti smieklīgi un gudras domas, bet nākamajā rītā – šausmīgākās paģiras mūžā.

Džimbarana, Bali, 27. aprīlis – 1. maijs

Piecās stundās pāri visai salai no ziemeļiem uz dienvidiem. Pa ceļām iegriežamies izslavētajā Ulun Danu Beratan, kuru vienbalsīgi nodēvējam par “templi lidiņa estētikā”. Pēc tam dzīvojam Bali salas dienvidu “astītē” – Bukitas pussalā. Iespaidīgākais piedzīvojums – varenais Uluvatu templis Indijas okeāna krastā, un peldēšanās Melasti pludmalē. Vienīgā vieta Bali, kur okeāna ūdens ir tīrs un patīkams. Apkārtnē daudz sērferu ar pankroka krekliem, sajūta kā pie savējiem. Klāvs ļoti vēlas mācīties sērfot.

Dodamies uz netālo popsīgo tūristu pilsētu Kutu iepirkties rietumnieku tipa lielveikalā – tādu neesam diezgan sen baudījuši. Ja braukā pa Bukitu, ik pa laikam var redzēt milzīgo ērgļa Garudas statuju – otro lielāko hinduistu pieminekli pasaulē.

Jogjakarta, Java, 1. maijs – 4. maijs

Lai saprastu, kas īsti ir Indonēzija, protams, nepietiek ar Bali. Tāpēc nonācām Javas salā, Jogjakartas sultanātā. Te mēs dzīvojām visu laiku sliktākajā naktsmītnē šajā ceļojumā. Netīrā, tumšā istabā ar briesmīgu gultasveļu un saplēstu santehniku. Kā mums to izdevās rezervēt un kā – izdzīvot, joprojām paši nesaprotam. Esam pie stingriem musulmaņiem, mošejas uz katra stūra, alkoholu netirgo nemaz. Ar lielu interesi izstaigājam vecpilsētu un sultāna pili. Knuts ieiet lielākajā mošejā un informē, ka tur sajutis Dievu. Tas arī viss, ko te redzēt. 

Taču ne jau pilsētas dēļ esam tie iegriezušies. Mūs interesē Merapi vulkāns, kas nesen izvirdis, un Borobudura templis – viens no pasaules brīnumiem. Merapi apmeklējam gan brīdī, kad dižais kalns tinas mākoņos, tomēr redzam gan ciematu – muzeju, kas reiz aprakts zem lavas un pelniem (iespaidīgs sakusis mocis, piemēram), gan padauzāmies ar džipu pa kalnu upes gultni – puikas sajūsmā. Borobudurs – milzu piramīda ar neskaitāmiem ciļņiem, skulptūrām un sienu gleznojumiem par Budas dzīvi – izrādās tikai pirms mēneša atvērts pēc divu gadu rekonstrukcijas – UNESCO bija piedraudējuši, ka izslēgs no saraksta, ja turpinās iepriekšējo vieglprātīgo tūrisma pieeju. Šo nezinājām, mums paveicās. Lai kāptu Borobudurā, visiem izsniedz speciālas čības. Visās apceļotajās valstīs bija uzmācīgi tirgotāji, bet pie Borobudura esošie vairākkārt pārspļāva visus citus.

Kualalumpura, 4. maijs – 9. maijs

Njā, ne velti divi turīgi mūsu ģimenes draugi reiz mums ieteica Malaiziju kā vienīgo vietu Dienvidaustrumāzijā, kur vērts būt. Uzpūtīgie malaizieši savu valsti (vismaz galvaspilsētu) sakopuši kā konfekti – vairāk jūtama Eiropas nekā Āzijas elpa. Dzīvojam 30. stāvā ar skatu uz “Merdeka 118” – otro augstāko dzīvojamo ēku pasaulē. Jau pirmajā vakarā vietējā itāļu restorānā pēc četru mēnešu pātraukuma steidzam dzert labu sarkanvīnu. 

Izstaigājam centru – cik nu šādā izkaisītā pilsētā var runāt par centru – redzam divu upju sateku, kas devusi vārdu malaju galvaspilsētai. Sena, slavena mošeja ir ciet, taču apsargs iedod puikām katram pa halala sūkājamai konfektei. Vakariņojam uz galvenās ēšanas ielas – te gan Āzija parādās savā krāšņumā: jezga, smakas…

Pilsētas nomalē ir Batu alu templis – viena no svarīgākajām hinduisma svētvietām pasaulē.. Tā kā puikām ir bail no nekaunīgiem šmurgulīgiem pērtiķiem, Ingus nones Knutu un Klāvu pa goda kāpnēm 272 pakāpienus, un nopriecājas par savu fizisko formu. Aplūkojam Murugana statuju – nu no desmit pasaules augstākajām hinduisma statujām esam redzējuši abas, kuras nav Indijā.

Daudz, ļoti daudz, peldāmies mūsu debesskrāpja baseinā. Tāpēc, ka šīs ir atvadas no siltajām zemēm, un gribas sasmelties laimi. 

Pēdējā vakarā ciemošanās pie latviešu draugu ģimenes, un tad taksometrs cauri tumšajai Malaizijai uz lidostu. Atā, Āzija, atā, pirmie četri ceļojuma mēneši!

Venēcija, 9. maijs – 22. maijs

Eiropa ir auksta un lietaina. Austra daudz strādā, lai uzbūvētu Latvijas pavilionu arhitektūrtas bienālē, Ingus un puikas, cik nu tas šādā laikā iespējams, dzīvojas pa pilsētu un ēd daudz laba dželato. Māmiņdienas apsveikumos – dēlu zīmējumi. 

Venēcijā visi pieci esam jau diezgan daudz bijuši, tāpēc īpaši jaunus iespaidus nemedījam. Taču vienu dienu visi kopā dodamies uz mežonīgo Čertosas salu, kur klīstam pa klostera drupām, purvājiem un citiem pilnīgi citādas Venēcijas objektiem.

Ciemos ierodas Ingus pieaugusī meita Nele, un tēvs, meita divatā izstaigā Dorsoduro, pļāpajot par to, kas ceļojuma laikā abu dzīvēs noticis. Tieši tovakar, notiek leģendārā “Manchester City” un “Real” spēle – to redzam kādā foršā krogā Margaritas laukumā.

Latvijas ekspozīciju slavē kritiķi, arhitektūras prese, un tā tiek iekļauta top10 labāko pavilionu listēs. Pieaugušie ceļinieki atstāj Nelei un viņas draugam mazos, un dodas svinīgās vakariņās restorānā Pinjatera laukumā ar draugiem, kas apraudzīt pasaules apceļotājus atskrējuši no Čehijas. Ar viņiem arī izstaigājam Murano un iegriežamies Sanmikēlas kapsētā. Tā kā Klāvs uzstājīgi protestē pret atrašanos kapos, Stravinski, Djagiļevu un Brodski sveicinām, burtiski garāmskrienot.

Dolomītu kalni, 22. maijs – 25. maijs

Pie Venēcijas lidostas mūs gaida Fiat500x džipiņš, kuru esam iznomājuši Itālijas apceļošanai. Draugi-kolēģi mūs no salas uz lidostu aizved ar izīrētu nelielu laiviņu, un brauciens ir ļoti biedējošs – pretīmnākošo kuģu viļņos līgojamies uz noslīkšanas robežas.

Divas naktis Masarē. Slēpošanas sezonā vai karstā vasarā, kas piemērota kalnu pārgājieniem, iespējams, šis ir dzīvelīgs miests. Taču maija beigās – izmiris. Lai paēstu, jābrauc vairāki kilometri uz citu pilsētiņu. Toties, kas par skatiem! Dolomīti ir daudz majestātiskāki un iespaidīgāki nekā jebkuri līdz šim Āzijā redzētie kalni. Vietējā lielveikalā nopērkam šahu, kas mums lieti noder visā turpmākajā ceļojumā. Vienu dienu ejam pārgājienā gar Marmoladas šļūdoņa pakāji. Eh, tāds mežs kā Latvijā. Sen nejusts sentiments. Otrā dienā apejam Aledžes ezeram. Trešajā jau dodamies prom – šķērsojam Džau pāreju un izkāpjam papikoties. Sniegā taču neesam iebriduši kopš 9. janvāra. Pastaigājam pa olimpisko Kortīnu d’Ampeco, un tad izmetam loku ar auto pa pašiem Itālijas ziemeļiem – Dienvidtiroli, kur visi uzraksti ir vāciski un arī apbūve izskatās austriska, ne itāliska.

Pārvaram garu ceļu un nakšņojam jau uz dienvidiem no Trento. Netālu no varenās Beseno pils kraujā virs Adidžes upes ielejas. Nākamajā rītā veltam pilij vairākas stundas. Visi pieci esam mēmi no tās varenības. Tik milzīgu viduslaiku pili vēl nebijām redzējuši. Kā no pasakām.

Čitadekastella, Umbrija, 25. maijs – 31. maijs

Garum garš pārbrauciens no Alpiem uz Adrijas piekrasti. Izkustinām kājas gleznainā Komačo pilsētiņā, nakšņojam kempingā netālu no Ravennas. Tur iedzeram graķīti grapas par hokejistu uzvaru pār Zviedriju un iekļūšanu pusfinālā. Ravenna apbur ar savu bizantisko daili un Dantes kapu (florencieši bieži prasot atdot dižgara pīšļus, bet ravennieši vienmēr atsakot). Tad atkal garš brauciens un esam Umbrijā, kur vēlamies pavadīt turpmākās trīs nedēļas. 

Sākumā dzīvojam Čitadekastellā. Mājvieta mums gadās tādā vietā, ko Latvijā sauktu par “jauno rajonu”. Trīsstāvu blokmāja pilsētas nomalē. Taču tas nenomāc, un viennakt pat kļūstam par lieciniekiem skaļai un krāšņai katoļu procesijai mūsu pagalmā. 

Ar savu fiatiņu braucam dažādos virzienos apskatīt skaistumu. Pa šauru līčloču celiņu no Umbrijas tiekam Toskānā apciemot Kortonu – kinematogrāfisko pilsētu kalnā, kur pirms deviņiem gadiem bijām svaigi samīlējušies, tagad varam rādīt puišeļiem. Atpakaļceļā spontāni ar kuģīti Trasimeno ezerā aizlaižam līdz skaistajai Madžores salai. Latvija tiek pie pasaules hokeja bronzas. 

Vienu dienu noejam kalnainu strēķi Svētā Franciska ceļa Pjetralungas apkārtnē. Tas ir posms no ceļa, pa kuru apņēmīgāki piligrimi iet no Krakovas līdz Romai. Iemīlamies Gubio – mūsuprāt, visskaistākā no Itālijas senpilsētām. Tur Francisks reiz nomierināja Gubio vilku. Knuts iemācās spēlēt šahu. Pieņemam galējo lēmumu, ka otrajā ceļojuma daļā nebrauksim uz Urugvaju, Argentīnu, bet toties uz Kolumbiju.

Selvarella Alte, Umbrija, 31. maijs – 8. jūnijs

Latvijai jauns prezidents – Rinkēvičs. Toties mēs nu dzīvojam īstās umbrijiešu lauku mājās netālu no Kolvalencas pilsētas, kura ir milzīgs svētceļnieku centrs, pateicoties mūķenes Beātes reiz redzētai Dievmātei. Daždien vienkārši laiskojamies mājās un fantazējam, kā būtu te dzīvot visu laiku. Tomēr pārsvarā turpinām braukt uz visām interesantajām senpilsētām, kas satupušas Umbrijas pakalnu galos – Spoleto, Todi, Sangemini, Montekastello di Vibio… Pēdējo iesakām visiem Itālijas apceļotājiem – maza, maza pilsētiņa, ar pasaulē mazāko teātri, un brīnumainiem skatiem uz ieleju.

Vienreiz dodamies uz mazpazīstamu kalnu pastaigu taku pie Titiņjano, kuras galā vecās pilsdrupās var skatīties uz Tibras lokiem. Salīstam pamatīgi, bet skats ir to vērts. Vēl viens pasaules brīnums – Marmoras ūdenskritumi – romiešu laikā izveidots pasaules augstākais cilvēka radītais ūdenskritums netālu no Terni pilsētas. Ingus pirmoreiz mūžā ēd trifeļu picu.

Ekociemats “Incanto”, Umbrija, 8. jūnijs – 10. jūnijs

Pirmreiz mūžā izmēģinām, ko nozīmē tās slavenās degustācijas tūres vīna darītavā. Būdami iesācēji, tomēr intuitīvi izvēlamies superīgu darītavu pa ceļam no Todi uz Perudžu – “Chiorri”. Saimniece Monika – vīndare ceturtajā paaudzē – stāsta vecākiem par Umbrijai tipiskām šķirnēm un dod nogaršot vīnus, kamēr puikām visādas milzu rotaļu mašīnas. 

Divas dienas ekociematā “Incanto” netālu no Asīzes. Pārgājieni, pelde ūdenskritumā, skaistas vakariņas ekociemata restorānā. Austra apdedzina plaukstu, tāpēc Ingus vēlā vakarā brauc 20 kilometrus pa šauru kalnainu ceļu uz Valfarbikas aptieku, klausīdamies vietējo rokmūzikas raidstaciju – brīvība, skaistums, laime.

Santamariadelangeli, Umbrija, 10. jūnijs – 12. jūnijs

Kalnā ir Asīze, lejā Santamariadeangeli. Ingus uz Perudžas lidostu aizved nodot fiatiņu, kas mums tik jauki kalpoja. Daudz domājam par Francisku – te viss ir par viņu. Santamariadeangeli bazilika ir uzcelta apkārt mazai baznīciņai – pirmajai Franciska sekotāju lūgšanu vietai. Augšā Asīzē tiekam pie Franciska kapa, ziedojam svecītēm. Ģimenes sakrālās arhitektūras fans Knuts nu steidz salīdzināt tempļus un mošejas ar kristiešu baznīcām.

Perudža, Umbrija, 12. jūnijs – 19. jūnijs

Ar mums tik mīļo Itālijas vilcienu (2021. gadā visi pieci tā izbraukājām lielu daļu Vidusitālijas) no Asīzes dodamies uz Perudžu. Kļūdāmies, neatrodot transportu kalnup un cauri aizdomīgam rajonam ar lielām mokām līdz vecpilsētai kāpjam kājām. Tāpēc sākumā Perudža mums instinktīvi nepatīk. Taču viss izvēršas pilnīgi otrādi: Umbrijas galvaspilsēta ir pilna renesanses spozmes, mums vienīgo reizi ceļojumā mājvieta gadās pilsētas centrālajā laukumā – tieši pretī mākslas muzejam. Pilsētā vibrē studentu dzīve, senie etrusku pieminekļi ir iespaidīgi, Paolino klints apakšzemes cietoksnis arī, trāpam uz aizraujošu ielu cirka festivālu “Alķīmija”. Ingus vienudien atrod bāru ar uzrakstu “Berluskoni ir miris, kafija par brīvu visiem”. Perudža paliks atmiņā kā viena no izcilākajām pieturām lielajā ceļojumā.

Tā kā reiss uz Krakovu ir agrs, pēdējo nakti paliekam Perudžas piepilsētā, lai būtu tuvāk lidostai. Tā iegūstam iespēju izstaigāt gabaliņu no mums jau zināmā svētā Franciska ceļa – tikai šoreiz gar Tibras krastu cauri gleznainai lapu koku alejai.

Krakova, 19. jūnijs – 26. jūnijs

Dzīvošanu burvīgajā Krakovā sadalām divās daļās: pie vecpilsētas un Kažimežā. Vecpilsētu izložņājam, cik nu varam. Mariāņu bazilika, kuras tūristu bukletā ir arī jautrs tulkojums latviski – piemēram, ka ēka celta par “mietpilsoņu” naudu. Vāvelā nokāpjam pagrabā pasktīties uz visiem slavenajiem sarkofāgiem – karaļi, kardināli, Šopēns, Mickēvičs, Piļsudskis, Kačiņskis ar sievu… Daiļo mākslu biedrības pilī visādas jocīgas poļu mākslinieku izstādes. Savukārt Kažimežā virmo hipsterīgums visās izpausmēs un gribas kā Šagāla gleznā palidot virs tā. Vairākas reizes arī aizejam līdz Vislai pasēdēt upmalā vai pāriet gājēju tiltu ar cirka mākslinieku skulptūrām.

Krakova ir drosmīgu jauniešu pilsēta. Burtiski varēja just gaisā protestu pret konservatīvo valdību, kura vēlāk, kā zināms, arī zaudēja vēlēšanās. Jauniešu apģērbā daudz atkailinātā, daudz melnā, daudz pīrsingu, daudz tetovējumu.

Un, protams, kā nu bez Veļičkas sālsraktuvēm. Nostaigājam pa apakšzemi deviņus kilometrus, puikas sajūsmā par visu, un ik pa laikam palaiza sienas.

Trīs mazos Bērziņus vēl priecē arī interaktīvo – Ilūziju muzeja un Tehnikas muzeja – apmeklējumi.

Ingus trīs reizes satiekas ar vecu poļu draugu un iegrimst garās sarunās par dzīvi un situāciju pasaulē. Sekojam līdzi Prigožina dumpim.

Padure, Kuldīgas novads, 26. jūnijs – 15. augusts

Atpūta no ceļošanas. Tā kā mūsu Rīgas mājas uz gadu izīrētas, tajās tā arī pat neiebāžam degunu. Dzīvojam savās lauku mājās. Pie mums atbrauc daži labi draugi un sēžam zem dižoša ilgus vakarus, pļāpādami par to, kādi secinājumi pēc pirmās ceļojuma daļas. 

Diemžēl, laika apstākļi ir ļoti slikti. Piedalāmies dažos Kuldīgas pilsētas svētku pasākumos. Austra aizlido uz pāris dienām ciemos pie draugiem uz Norvēģiju. Vēl dažas ciemošanās Rīgā, Jelgavā un Sārnatē. Daudz sēņojam. Apglabājam mazajā piemājas kapsētā Ingus krustmātes pelnus. Lielie Bērziņi abi paspēj izlasīt milzumresno Ilonas Balodes grāmatu. Austra, Klāvs, Knuts un Fricis piedalās Kuldīgas pusmaratonā dažādās distancēs. 

Tā paiet septiņas nedēļas un jau jādodas tālāk. Ironiskā kārtā aizlidošanas dienā pēc brauciena no Kuldīgas tieši pirms lidostas mūsu ģimenes automašīnas motors beidz savu dzīvi. Labi, ka ir draugi un radi, kas palīdz gan mums, gan vēlāk mašīnai.

Portu, 16. augusts – 22. augusts

Lidot ar pārsēšanos un palikt pa nakti viesnīcā pie Ārlandas lidostas mums pieciem iznāk lētāk nekā lidot no Rīgas uz Portu tiešajā reisā. No Portu gaidījām brīnumus, tāpēc nedaudz vīlāmies. Var just, ka Portugāles labklājības līmenis ir tikai kripatu lielāks nekā Latvijai. Daudz graustu, daudz nepareizas pilsētplānošanas politikas pierādījumu. 

Taču, protams, ir arī daudz jaukā. Flīzes, flīzes, flīzes! Žēlsirdības baznīca ar galvaskausu kaudzēm katakombās, du Karmo ar pasaules šaurāko ēku starp divām baznīcām, dižā katedrāle kalna galā – tas viss aizrauj mūsu ģimenes mazos sakrālās arhitektūras entuziastus. Aizdodamies arī līdz jūrai un Seralves laikmetīgās mākslas muzejam ar laipu koku galotnēs. Braucam pilsētas apskates ekskursijā ar rikšu. Ēdam daudz paštelnatas, apmeklējam leģendāras portvīna darītavas Douro upes otrā pusē, izvēlamies vienu glāzīti izdzert pašā slavenākajā – “Sandeman”. Fotogrāfijas muzejā veca cietuma ēkā redzama dabas fotogrāfu izstāde ar smieklīgu dzīvnieku foto. Tā mums šķiet pamuļķīga, nosaucam to par “interneta mēmju izstādi”. 

Klāva lielākais piedzīvojums – Lello grāmatnīcas apciemojums. Šī grāmatnīca ir iedvesmojusi stāstu par Hariju Poteru. Tur tiek nopirktas suvenīru kārtis, kas daudz, daudz tiks izmantotas tālākajā ceļojumā.

Kvimbra, 22. augusts – 24. augusts

Portu savācam savu jauno nomas auto – “Ford Puma” – un caur skaisto Aiveiru dodamies uz Kvimbru. Avieru Žēlsirdības baznīcā iespaidīgākās līdz šim portugāļu flīzes. Aveiru esot jāēd saldās olas. Puikas pasūta septiņas, bet nevar ieēst pat vienu, jo nošķebina. Vecāki ar mokām apēd. 

Kvimbrā dzīvojam kalna galā vecpilsētā pie slavenas universitātes. Ļoti jaukā restorāniņā pie vecpilsētas vārtiem svinam Austras dzimšanas dienu. Ingus ar Frici vienigie apskata Santakrusas klosterbaznīcas maksas daļu, arī karaļu – Sanču Pirmā un Alfonso Enrikeša – sarkofāgus. Prombraucot Mondegu upes pretējā krastā apmeklējam “Mazuļu Portugāli” – ēku kompleksu bērniem, kurā atrodamas neliela izmēra Portugāles zīmīgāko celtņu kopijas, visu portugāļu novadu tradicionālās mājiņas un visu bijušo koloniju reprezentācijas telpas. Puikām to visu ir aizraujoši izstaigāt. Vecāki nosmīn par ne visai pieklājīgo ekspozīciju postkoloniālisma laikmetā.

Sela, 24. augusts – 26. augusts

Sela Novā dzīvojam pie ekscentriskas mākslinieces Izabellas. Mājoklis pārpilns ar gleznām, antīkiem priekšmetiem un “stikla ežiem”. Braucam līdz okeānam, pārgājiens pa Penišas zemesragu, ilgi vērojam vēzīšus. Peldāmies okeānā. Apciemojam arī Obidušu – senu pilsētu nocietinājuma mūros, kurā, šķiet, visi iedzīvotāji nodarbojas tikai ar suvenīru vai tradicionālu ēdienu pārdošanu. Labākais šajā pilsētā – iespēja tai apiet apkārt pa aizsargmūra augšu.

Salvada, 26. augusts – 28. augusts

No rīta pametam Kvimbru un drīz vien esam uz pabrokastošanu vēl vienā senpilsētā Alkobasā. Te vairums publiskās mākslas objektu veltīti traģiskajam karaļa Pedru un donnas Ineses Kaštru mīlas stāstam. 

Tad garš, garš pārbrauciens uz valsts pašiem austrumiem. Vienu brīdi braucam pa galveno ceļu uz dienvidiem – Algavri, un pretvirzienā desmitiem kilometru sastrēgums. Visticamāk, vasariņa cauri un tūkstošiem eiropiešu reizē atgriežas mājās no kūrortiem. Mums toties plānos redzēt ne-tūristīgo Portugāles daļu. Salvadā mūs atkal gaida mājoklis, kas pārbāzts ar gleznām, statuetēm un citiem nieciņiem. Tādā apjomā to vēl nebijām dzīvē redzējuši. Patiesībā mēs te esam, jo vēlamies apmeklēt netālu pie Spānijas robežas esošo ļoti skaisto Pulo du Lobu kanjonu. Pārgājiens no stāvvietas kraujā līdz upei un atpakaļ ir nežēlīgi grūts, ir arī svelošs karstums. Bet skaistie skati atalgo par grūtībām. Atceļā Ingus apmeklē pulksteņu muzeju Serpas pilsētā – tūkstošiem dažādu tikšķētāju no visas pasaules.

Luža, 28. augusts – 3. septembris

Dīka dzīve pie okeāna. Daudz peldāmies. Pludmale pilna ar visādu Eiropas tautību atpūtniekiem. Daudz bērnu, kas vai nu grib draudzēties ar mūsējiem, vai izjaukt mūsējo smilšu būves. Austra bieži skrien pa klinšu takām gar okeānu. Vienreiz uz netālo Lagušu. Kad pārējie pievienojas, tad izstaigājam gleznaino zemesragu un peldāmies mazā, īpatnējā pludmalē, uz kuru jākāpj lejup no klints. 

Izbraucam ekskursijā uz Sagrišas zemesragu – tālāko Eiropas dienvidaustrumu punktu. Tur kuģniecības vēstures muzejā pārrunājam, kā nieka 80 gadu laikā eiropieši pēkšņi aptvēra, cik daudz visa kā cita ir pasaulē. Labi sasaucas ar mūsu šī gada blandīšanos.

Citu dienu aizbraucam uz Faru un tur ar laipnā un asprātīgā kapteiņa Serdžu vadītu laivu apbraukājam Ria Formosas rezervāta salas un saliņas. Traģēdija Faru – lego spēļu telpā Knutu neielaiž pie tiem lielajiem bērniem, kas drīkst spēlēties ar lego nevis duplo.

Sanluiša, 3. septembris – 7. septembris

Šī lauku māja pieder austrietim Georgam. To var just iekārtojumā un attieksmē. Saimniekiem portugāļiem tā nav ne labāka ne sliktāka, bet kaut kāda citādāka. Georgs ir labi investējis – skats uz retiem korķozoliem apaugošo ieleju ir fantastisks. Varbūt mums arī vajag pārcelties uz dzīvi līdzīgā vietā?

Katru dienu dodamies uz okeānu. Izmēģinām Odeseišes sērferu paradīzi, kur okeānā ietek Faru un Bežas novadu robežupe, Vilanovu de Milfontes platās Miras upes grīvas gan upes pusē, gan okeāna pusē, Almogravi ar klintīm un slepeniem līcīšiem. Iekšzemē – Pegu das Pias taka gar upi, kuras galā pēc trim kilometriem ir skaists ūdenskritums un iespaidīgas klintis. Tur priekšā hipiju busiņi ar vācu numurzīmēm un veseliem četriem pinkainiem bērniem. Ir arī ekstrēmāki ceļotāji par mums.

Pa ceļam uz Lisabonu uzkāpjam kalnā uz nozīmīgās ostas Sinešas gleznaino vecpilsētu, pie Setubalas ceļamies ar zaļu prāmi pāri Sadu upes grīvai, kā arī Lisabonā iebraucam pa iespaidīgi garo Vasko da Gamas tiltu. Elpu aizraujošs piedzīvojums.

Lisabona, 7. septembris – 13. septembris

Lisabonā ir tik daudz ko darīt, ka visu nevar paspēt. Tikai vēlāk pēc pusgada atjēdzāmies, ka vajadzēja aizvest puikas uz okeanāriju.

Mēs dzīvojam tieši pie eskalatora, kas ved no Beišas uz Alfamu. Tāpēc ik dienas klīstam gan pa lejpilsētu gan augšpilsētu, apskatām visādas slavenas baznīcas, ēdam paštelnatas, saldējumus, mencas pīrāgu (tas gan tikai Ingum un Fricim iet pie sirds) un vērtējoši vērojam pilsētu – baigais mikslis no multikulturālas imigrantu vides un pavisam tradicionālas, pat provinciālas portugāļu dzīves, kāda tā varētu būt bijusi arī pirms gadiem 50. Tā arī nesaprotam, kāds ir mūsu viedoklis par to visu.

Vienu dienu aizbraucam uz flīžu (ažuležu) muzeju. Tur ir ko redzēt – dažādu laikmetu dažādu stilu flīzes, un daudzas domātas humorīgas. 

Citu dienu dodamies uz Belaņu. Uzreiz aiz 25. aprīļa tilta ir Tropisko slimību institūts, kurā visi pieci saņemam vakcīnas pret dzelteno drudzi. Tikai tagad bijām attapušies, ka bez tām varam arī netikt Kolumbijā un ārā no tās. Belaņā Težu upes krastā ir arī slavenais “Maat” – modernās mākslas muzejs vecā termoelektrostacijā. Lieliskas pusdienas ar skatu uz upi. Mazie Bērziņi ir stāvā sajūsmā par iespēju izložņāt milzīgo ēku, kas pilna ar caurulēm, katliem un turbīnām.

Latvijas basketbolisti – piektie pasaulē!

Venēcija, 13. septembris – 20. septembris

Austra dodas atkal strādāt – bienālē paviljonu dienas. Ģimene dodas līdzi. Austrai daudz darba, kopīgi pasākumi ar lietuviešu un igauņu kolēģiem. Toties pārējie aiziet uz Kara flotes muzeju, uz kuru gribēts jau iet gan pirms diviem gadiem, gan šogad maijā, bet tā arī nav sanācis! O! Kuģi, zemūdenes, torpēdas, kartes – Klāvs, Knuts un Fricis ir sajūsmā visos piecos muzeja stāvos. Puikas pirmo reizi redz “aqua alta” brīnumu, kad viss Sanmarko laukums pazūd zem ūdens. 

Jāpiemin tāds fakts, ka Bērziņi vienmēr, kad ir Venēcijā, gandrīz katru dienu aiziet iedzert kafiju vai spricu pie Ticiāna “Osteria Alla Rampa”. Protams, arī šoreiz. Pēdējā vakarā Ingus apmeklē Borisa Grebenščikova koncertu. Interesanti, ka Grebenščikovam aprīlī bija paredzēts koncerts Bali netālu no mūsu dzīvesvietas, taču to atcēla. Tagad taisnība uzvarēja.

Bogota, 21. septembris – 29. septembris

Tikai Ingus līdz šim bija bijis Atlantijas okeāna tajā pusē. Naksnīgā Bogota mūs sagaida ļoti eiropeiska. Āzijā jebkurš skats liecināja, ka esam citā kontinentā, citā kultūrā. Te tā nav.

Dzīvojam drošajā Čapinero rajonā, tāpēc uz centru nākas doties ar taksi, ar kājām tas būtu par grūtu. Daudz staigājam gan pa savu rajonu, gan centru un mēģinām izprast šo kreolu, metisu, pamatiedzīvotāju kultūru, dažbrīd jūtamies apdraudēti, lai gan Āzijā tā nebija ne brīdi. Latīņamerikas vēsture – nepātraukti pilsoņkari un citi ideoloģijas diktēti slaktiņi. Cilvēka dzīvība te mazā vērtē. Kopumā tomēr nevaram atkauties no sirsnīgiem uzmanības apliecinājumiem trim blondajiem puikām.

Nacionālajā muzejā ekspozīcijas iekārtojums var dabūt balvu par neloģiskāko jucekli pasaulē. Centrā vecpilsētas Kandelārijas krāsainās ieliņas un hipsterīgās kafejnīcas priecē acis. Apmeklējam arī Zelta muzeju – tur tiešām ir daudz zelta. Trāpam uz pasaulē slavenākā (nu labi, aiz Šakiras un Hamesa Rodrigesa) mūsdienu kolumbieša Fernando Botero bērēm. Bolivara laukumā (tajā pašā, kur Tiesu pili ieņēma it kā Pablo Eskobara sakūdīti sarkanie partizāni) cilvēku rinda stāv, lai atvadītos, bet republikas karogi pusmastā. Vēlāk apmeklējam arī Botero muzeju. Puikas todien gan nav omā un īpaši neinteresējas par šķietami tik smieklīgajiem resnuļiem gleznās.

Vienīgais izbrauciens ārpus galvaspilsētas – uz Gvatavitu – leģendāro Eldorado. Uzkāpjam stāvā kraujā, kas ieskauj to slaveno ezeru, ko spāņi zelta meklējumos nosusināja līdz pusei.

Ingum smaga augstkalnu slimība, trūkst elpa un nespēks. Bogota ir 2600 metrus virs jūras līmeņa. Neskatoties uz to, ar funikulieri dodamies uz klosteri kalnā virs Bogotas vēl 500 metru augstāk. Skats uz milzīgo pilsētu, kas guļ bļodā zem mums, neaprakstāms. 

Salento, 29. septembris – 6. oktobris

Ja esat Kolumbijā, un gribat redzēt skaistu dabu, ieteicams apmekēt “Kafijas trijstūri”. Izvēlamies šī apvidus centrālo pilsētu Salento. Te – cita Kolumbija. Miests tik draudzīgs, ka droši staigājam pat tumšā laikā pa šaurajām ieliņām, arī vienatnē. Izmēģinām dažādus piedzīvojumus. Pārgājiens uz Santa Ritas ūdenskritumu pa kalnu takām, Austra un Klāvs iet pa garo maršrutu, kas ved caur vecu, pussabrukušu dzelzceļa tuneli. Ciemošanās nelielā kafijas fermā, kur pārraugs – venecuēliešu emigrants – aizraujoši stāsta par kafijas vēsturi, ģeogrāfiju, audzēšanas un pagatavošanas knifiem. Fotografēšanās “Dieva rokās” ar skatu uz ieleju trīs pusēs. Tomēr pats galvenais – pārgājiens pa Kokoras ieleju pa kalniem gar majestātiskām vaska palmām un planējošiem kondoriem pāri galvām. Tiešām viena no skaistākām vietām zemes virsū. 

Fricis nosvin trīs gadu jubileju. Noskatāmies “Encanto” – multeni, kuras darbība risinās tieši Kokoras ielejā. Pilsētiņa dzīvo pašvaldību vēlēšanu gaisotnē. Gandrīz uz katras mājas sienas tās saimniekiem simpātiskākā mēra kandidāta plakāts.

Medežina, 6. oktobris – 11. oktobris

Dzīvojam mājā ar karstūdens burbuļvannu uz jumta. Medežina vairs nav tik baisa kā Eskobara laikos, taču, ja ietrāpa “nepareizajā” rajonā (taksists reiz izved mūs tādam cauri), kļūst ļoti skumji. Toties tur, kur ielu cilvēkus neielaiž, Medežina ir daudz modernāka un cilvēcīgāka nekā Rīga. Parki, veloceliņi, bērnu laukumi, tēlniecības darbi, un viss cits, kas te piedien. 

Redzam Botero veidotu resna zvirbuļa statuju, kur bandu karu laikā pēc Pablo nāves bijis paslēpts spridzeklis terora aktam. To zvirbuli speciāli neatjauno, tāds saspridzināts turpina būt. Krāmenieks Berio parkā – te, šķiet, nopērkams viss. Puikām gan tiek ļauts vien tikt pie trim vintāžas plastmasas mantiņām.

Veselu dienu gara ekskursija ar lielo tūristu autobusu uz Gvatapi. Tur ir trīs svarīgi objekti: Milzīga klints, ko sauc vienkārši par Akmeni, kurā smagi grūti jāuzkāpj pa trepītēm, un tad var redzēt tālu visapkārt. Gvatapes pilsētiņa ar skaistiem sienu apgleznojumiem – sacenšas visas mājas. Brauciens ar kuģīti pa ūdenskrātuvi, apskatot bagātu kolumbiešu villas, piemēram Pablo Eskobara (sabrukusi) un Hamesa Rodrigesa (funkcionējoša).

Lai iebrauktu vai izbrauktu no Medežinas, jāšķērso 8,5 kilometru garš tunelis.

Santamarta, 11. oktobris – 18. oktobris

No Medežinas uz Santamartu Karību piekrastē notiek ceļojuma vistrakākais pārlidojums. Gan paceļoties, gan nolaižoties, lidmašīnu krata kā kokteiļu jaucamo trauku. Baisi.

Santamartā dzīvojam viesnīcā “Soy Local”, un te mums gadās ceļojuma lielākie sūdi burtiskā nozīmē – no dušas notekas pa visu numuru izplūst kanalizācijas ūdeņi. Viesnīca reaģē ātri un ierāda mums citu, plašāku numuru.

Santamarta atrodas starp jūru un augstiem kalniem un skaitās viena no karstākajām apdzīvotajām vietām pasaulē. To arī jūtam, lai gan esam salīdzinoši vēsā gadalaikā. Pati pilsēta veca, koloniālisma vēsmas gaisā, bet ne pārāk iespaidīga. 

Pieaugušie Bērziņi nosvin 10. kopābūšanas gadadienu stilīgā restorāniņā ar lielu Bovija bildi pie sienas.

Visas pludmales pie pilsētas ir netīras, ļaužu pārpilnas un nepātraukti visiem uzmācas preču un pakalpojumu tirgotāji. Vienīgi, kad ar jahtu (un apmēram 10 citiem tūristiem uz tās) izbraucam uz divas stundas attālo Končas pludmali Saironas nacionālajā parkā, ir drusku labāk. Var samērā netraucēti snorkelēt, dzert piņakoladu un lēkāt no jahtas (Klāvs un Knuts to drosmīgi dara no pamatīga augstuma).

Kartahena, 18. oktobris – 25. oktobris

Uz Kartahenu dodamies ar autobusu – sešas stundas garām gan šausmīgi nabadzīgiem zvejniekciemiem netīrā lagūnā, gan leknām ganībām ar sakoptām saimniecībām. Puikas nu jau pieredzējuši ceļotāji un tādu braucienu pārcieš mierīgi.

Kartahenā dzīvojam Bokagrandes strēlē debesskrāpī ar baseinu. Mūsu pārliecību par pilsoniskajām brīvībām gan satriec nepieciešamība visiem ēkas iemītniekiem valkāt aproces.

Pilsēta ir koloniālisma pērle. Negaidījām ko tādu Kolumbijā. Satriecoša vecpilsēta, brīnišķīgais krāsainais hispteru kvartāls Ģetzemene (mūsu dārgākās pusdienas Kolumbijā – sevišes un baltvīns), svētā Pedro Kalvera (vergu glābēja) baznīca-muzejs, māja, kur dzīvojis Markess, koncertzāle, kur notiek visi mis Kolumbijas konkursi, kara flotes muzejs… 

Pašā Bokagrandē gan ir tikai augstceltnes, toties var iet uz pludmali peldēties, un šeit kaut kā daudz mazāk uzmācīgo pārdevēju. Naktīs no balkona vienmēr iespaidīga zibeņošana virs Karību jūras, kā arī neizstāstāmi skaļa tehno mūzika no ballīšu busiem. 

Laipns ielu tirgonis beidzot piedāvā kokaīnu, laipni atsakām.

Irigiraja, 26. oktobris – 7. novembris

Esam saviļņoti. Kostarika bija pirmā valsts, kura izskanēja mūsu sapņos par ceļojumu pirms gadiem sešiem. Un te nu mēs esam. Atkal kāpjam īres mašīnā. Pēc nakts viesnīcā pie lidostas, dodamies rietumu virzienā uz Eladio māju valsts ziemeļrietumos, tieši pie Transamerikas šosejas. Te nodzīvojam divas nedēļas, taču ir diezgan skarbi – māja ir netīra, mēdz pazust elektrība, saimnieki pārāk frivoli. Tiesa, viss pārējais ir jauks. Pie mājas ir baseins, kur dzīvojamies vairākas reizes dienā, un iemācamies pieciest, ka no baseina malas mūs visu laiku vēro iguānas.

Vairākkārt dodamies uz mežonīgām, tīrām un skaistām Klusā okeāna pludmalēm (nu esam gada laikā peldējušies trīs okeānos). Vienu nakti esam gida vadītā pastaigā pa lietusmežu, kur redzam vardes, sliņķus, bruņnesi, čūsku, opusumu un citas radības. Redzam Rinkona de la Vjehas vulkāna nogāzes no dažādām pusēm – esam pavisam tuvu dubļu vulkāniem, burbuļojošiem geizeriem, nopeldāmies slepenā karstajā avotā, uz kuru jāiet pa kalnainu džungļu taku. Apmeklējam dinozauru parku ar 30 dinozauru skulptūrām dabīgā lielumā, kas rūc un kustas. Izbraucam pa Tempiskes upi ar laivu krokodilu vērošanas tūrē. Visur daudz skaisto dzelkšņaino seibas koku, kurus vēl sastapsim arī Meksikā un Kubā. Vietējā Libērijas pilsētiņā pērkam pārtiku, benzīnu un noķeram jauko sajūtu, ka saplūstam ar vietējo dzīvi.

Plajaermosa, 7. novembris – 13. novembris

Padzīvojām pie okeāna un nekur nedevāmies, ja neskaita vienu pēcpusdienu ar laivu pa tuvējiem līcīšiem – nobraucām garām Maikla Džordana villai zemesragā, izkāpām mazā pludmalē ar skaistām alām, vērojām saulrietu Klusajā okeānā. Tajā reizē arī snorkelējām un Austrai gadījās viens no skaistākajiem iespaidiem visā ceļojumā – peldēšana virs milzu bruņurupučiem.

Katru rītu un pēcpusdienu garām rukšķošai kaimiņu cūkai (iesaucām par Tobiju), cauri nelielam mežiņam, iztraucējot tūkstošiem krabīšu, kas zibenīgi ik reizi salien savās aliņās, dodamies uz pludmali un tur baudām okeānu. Īstā tūristu sezona vēl nav sākusies, tāpēc pludmale ir patīkami tukša.

Monteverde, 13. novembris – 18. novembris

Nu esam dziļāk iekšzemē un augstāk kalnos. Kontinentālajā šķirtnē, kur satiekas Klusā un Atlantijas okeāna baseini. No kalna uz vienu pusi upes tek līdz Klusajam okeānam, uz otru – līdz Karību jūrai.

Monteverdē dzīvojam izcilākajā mājvietā Kostarikā. Lielā, gaišā un tīrā mājā kalna nogāzē. Monteverdes mākoņmežs atzīts par vienu no skaistākajām vietām pasaulē. Pa takām nostaigājam tur kilometrus astoņus – milzu koki, ķērpji, sūnas, liānas, strautiņi, taureņi, putni, kā arī prieks, ka visu šo piedzīvojam. Apkārtnē ir daudz ūdenskritumu – Knutam, mūsu ģimenes lielākajam ūdenskritumu cienītājam, patiess gandarījums. 

Lafortuna, 18. novembris – 25. novembris

Dodamies uz Arenāla ezera otru pusi – slaveno Lafortunas pilsētu, kurā sabrauc daudz dabas mīļotājo no visas pasaules, lai kāptu vulkānā, skatītos sliņķus un iespaidīgu ūdenskritumu. 

Pa ceļam – četru ūdenskritumu kaskāde un 3000 gadu veci petroglifi akmenī. Brīnišķīgākais ūdenskritums kopš Bali. Apbrīnojami skaisti! Tas viss pieder Alehandro ģimenei. Kamēr viņš ved mūs ar milzīgu pikapu uz objektiem, iedraudzējamies, pēc tam viņa ēstuvītē padzeram kafiju un atstājam par sevi uzrakstu uz sienas. Tieši Latvijas neatkarības svētkos. Vēlāk jaunajās mājās nosvinam 18. novembri ar auzu pārslu sacepumu.

Lafortunā darām to, ko visi – aizejam uz sliņķu rezervātu un beidzot redzam vairākus šos Kostarikas simbolus arī dienā, apbrīnojam milzīgo Lafortunas ūdenskritumu un plunčājamies tā pakājē, izstaigājam taku cauri lavas laukiem varenā Arenāla vulkāna nogāzē. 

Ingus paveic ceļojumā smagāko varoņdarbu – pa īpašas grūtības taku agrā rītā uzkāpj mazāka vulkāna virsotnē, nolaižas krāterī, nopeldas un dodas atpakaļ (bezmaksas reklāma “Converse” kedām). Un takas sākumā uzduras reindžeriem, kuri nevienu citu vairs nelaiž – taka izrādās slēgta tūristiem.

Knuts iemācās peldēt.

Sanhosē, 25. novembris – 28. novembris

Kostarikā ir skaista daba, bet cilvēki ir bez savas identitātes, un kultūra nav nekāda dižā. Tāpēc pāris dienas galvaspilsētā pamatā pavadām, pērkot jaunas drēbes un staigājot pa lielveikalu. Protams, arī pastaiga pa vēsturisko centru. Diemžēl, arī tas ir neizteiksmīgs. Dažas koloniālisma laika celtnes briesmīgā stāvoklī, bet pamatā – nesmuki un bezgaumīgi. Atā, Kostarika! “Pura Vida” ir teiciens, ko viņi te drukā uz krekliņiem un visu laiku saka. Taču mūsu pēcgarša – tā ir valsts, kurai nav citas funkcijas, kā no visas pasaules tūristiem izspiest daudz naudas par savu skaisto dabu.

Mehiko, 28. novembris – 16. decembris

Ļoti iemīlējām Mehiko. Gribas te pārcelties uz dzīvi. Protams, kā jau visās lielpilsētās, ir rajoni, kur labāk nespert kāju. Taču Mehiko ir tik milzīga, ka drošais, sakoptais un hipsterīgais Roma Norte rajons viens pats ir tik liels kā vesela Pārdaugava. Nav iespējams uzskaitīt, ko redzējām Mehiko. Par lielāko daļu no redzētā gribas izsaukties – cik burvīgi, ka kaut ko tik īpašu piedzīvojam! Frīdas Kalo māja, Vēstures muzejs Čapultepeka parkā, Antropoloģijas muzejs tajā pašā parkā – seno Meksikas civilizāciju artefaktu krātuve, “Jumex” laikmetīgās mākslas muzejs šikajā Polenko rajonā, katedrāle, “nacimiento” jeb Jēzus piedzimšanas ainu izstāde ar simtiem silīšu atainojumu visās iespējamās tehnikās, slavenie meksikāņu kreisi noskaņoto mākslinieku murāļi Daiļo mākslu pilī un Ildefonsa kolēģijā, Objektu muzejs, kur šogad visa ekspozicija veltīta medicīnai, milzīgais Teotikvanas piramīdu komplekss ārpus pilsētas (un pusdienas īpaši unikālā restorānā-alā), Madero ielas burzma, šarmantā grāmatnīca “Under The Vulcano”, parki, bulvāri, pieminekļi, ēstuves…

Ingus bērnībā tik daudz bija lasījis dēku romānus par konkistadoriem un actekiem, ka visu laiku staigā ar smaidu – kā tas nākas, ka šo visu redzu īstenībā. Piemēram, paša Montesumas stādīta koka stumbru.

Piedzīvojam divas nelielas zemestrīces. Daudz ēdam čurrosus. Klāvs un Austra noskatās baletu “Riekstkodis” koncertzālē, kurā ir 9000 skatītāju vietu.

Ingus svinēja dzimšanas dienu brīnišķīgā piemājas bārā “Street” ar izcilu amatalus izvēli. Bija pat ciemiņš – Mehiko dzīvojošais mūsu draugs Juris.

Puebla, 16. decembris – 18. decembris

Ar autobusu jābrauc garām Popokatepetla vulkānam. Diemžēl to ietinis mākonis. Pēc dažām stundām esam Pueblā – Meksikas baroka galvaspilsētā. Te uzturamies tikai vienu pilnu dienu. To mums palīdz bagātināt latviete Agnija, kas parāda mums tādu Pueblu, ko neuzzinātu, ja sekotu tūrisma bukletiem. Viesojamies podnieka darbnīcā, spoku apsēstā vecā rūpnīcā, tunelī, pa kuru piegādāja ēdienu franču aplenkuma laikā, paēdam interesantā restorānā, kas stilistikā atgādina 70. gadu ēdnīcu. Vakarā daļa mūsu ģimenes vēro Ziemassvētku gaismu šovu pilsētas centrālajā laukumā jeb zokalo.

Vahaka, 18. decembris – 26. decembris

Brauciens autobusā no Pueblas uz Vakahu tiešām bija grūts, it īpaši mazajiem ceļotājiem. Kopumā kādas astoņas stundas. Daudz sastrēgumu un apbraucamo ceļu. 

Vahaku mēs jau sen iecerējām kā Meksikas apceļošanas īpašo vietu. Tā arī izrādījās. Ja Barons ir “latviskākais latvietis”, tad Vahaka ir meksikāniskākā Meksikas pilsēta. Arhitektūra, ēdieni, zapoteku tautas kultūras klātbūtne it visā – tas padara Vahaku neatkārtojamu. Iesakām visiem reiz dzīvē tur nokļūt.

Uz Vahaku esot jābrauc Mirušo dienā 1. novembrī, kad notiek izcili iespaidīgas svinības. Taču Ziemassvētku laikā ir Vahakas grebto redīsu festivāls. Šoreiz jau 126. reizi. “Unikāli” ir pārāk necils vārds, lai to aprakstītu. Mēs nostāvam četras ar pusi (!) stundas rindā, pie redīsu skulptūrām esam tikai vienpadsmitos vakarā – izmisuši un pārguruši. Toties redzam vairākus simtus vistrakākajās iztēlēs dzimušu redīsu kompozīciju.

Noīrējam uz divām dienām auto un esam ārpus pilsētas – uz seno zapoteku Montealbānas piramīdu kompleksu, uz iespaidīgo Zaačilas tirgu, uz pasaules resnāko koku Tulā, uz Mitlas pilsētiņu un uz pasaules dabas brīnumu – pārakmeņojušos Hiervedelagvas ūdenskritumu.

Apbrīnojam pilsētas muzeju Sandomingo klostera telpās – ļoti eiropeiska viduslaiku sajūta. Gan tur, gan citās publiskās vietās visi uzraksti ir zapoteku, spāņu un angļu valodā – tas šķiet cienījami.

Tikai no Vahakas agavēm drīkst taisīt dzērienu ar nosaukumu “meskals”. Degustējam dažādas šķirnes un dažas ļoti skaisti reibina (bet arī ir šausmīgi dārgas).

Svinam Ziemassvētkus. Eglītes vietā rotājam pakaramo, zirņu un kāpostu vietā cepam mencas sautējumu “bacalao”, nopērkam puansetiju (tieši no acteku galma tā izplatījusies visā pasaulē), kā arī sadauzām piņatu.

Espita, Jukatana, 29. decembris – 2. janvāris

Kankūnā pavadām trīs naktis. Vienu briesmīgi pretīgā viesnīcā netālu no viesnīcas, jo otrā rītā paredzēts savākt jauno nomas auto. Tad vēl divas pilsētas centrā, bet tur nenotiek nekas, izņemot to, ka mainām jau pirmajā vakarā sadurto riepu. 

Tad, pa ceļam pirmo reizi apmeklējot vienu no 7000 Jukatanas pussalas senotēm (dabas brīnums – pazemes ezers), cauri bezgalīgajam Jukatanas neiekoptajam krūmājam ierodamies Espitā. Mājvieta brīnišķīga. Saimnieki – kanādietis un Meksikas pamatiedzīvotāja. Sadraudzējamies. Viņi mums arī stāsta, ka mūsu trīs baltmatainie puikas esot pilsētiņas sensācija. 

Nu esam apgabalā, kur kreoliski vaibsti uz ielas ir tikai kādam desmitajam. Te dzīvo gandrīz tikai maiji. No Espitas dodamies uz visslavenāko vietu Meksikā – Čičenicas piramīdu kompleksu. Bet sākam saprast, ka mums labāk patīk mazākas, bet īpatnējākas maiju senvietas. Kā piemēram, netālu no mūsu pilsētiņas esošā Ekbalama – Jaguāra pilsēta. Tiekam nākamajā senotē un Jaungada dienā noskatāmies Espitas slavenās vēršu cīņas – pirmās visu mūsu piecu dzīvēs. Uz tām gan no kārtīm saslietajās tribīnēs jāgaida trīs stundas, bet pēc redīsu kāzusa mūs nekas vairs nebaida.

Sakaluma, Jukatana, 2. janvāris – 5. janvāris

Viesnīca ar baseinu mazā maiju pilsētiņā “nekurienes vidū”. Pirmajā vakarā uzduramies ceļojoša cirka teltij un spontāni noskatāmies priekšnesumu. Apmeklējam netālo Ušmalas piramīdu komplekstu. Šis mums pagaidām patīk vislabāk. Izbraukājam trīs “maģiskās pilsētas” – Mani, Tekašu un Oškucabu. Tekašā iemetam aci rātsnamā un uzreiz satiekam jaunu puisi – pilsētiņas mēru. Viņš ir lielā sajūsmā, ka esam no tik tālas zemes un uzaicina apskatīt fotoizstādi par pilsētiņas vēsturi rātsnama otrajā stāvā. Oškucaba ir Meksikas citrusu galvaspilsēta, tur ieturamies autentiskā maiju restorānā – lieliska pieredze, mums arī uzdāvina 2024. gada kalendāru ar restorāna logo.

Sakalumā noskatāmies jauno Giljermo del Toro pilnmetrāžas multeni “Dzīvības grāmata” – ļoti piemērots brīdis, jo tur ir viss, ko Meksikā esam piedzīvojuši: vēršu cīņas, skeleti, maiju nāves dievs un citas pazīstamas parādības…

Prombraukšanas dienā pa ceļam uz Meridu iegriežamies ļoti jaukā senotē, kur puikas uzdrošinas lēkāt no augstas laipas. Vēl pēc brīža – vecā hasiendā, kur savulaik bijusi henekenas rūpnīca. Henekena jeb Meridas zaļais zelts – agaves šķirne, kas der virvju ražošanai. Staigājam pa vecajām ēkām un pagalmiem un saožam šo seriālos redzēto plantatoru dzīvi – bagātība, balles, vergi, slepenas kaislības…

Merida, Jukatana, 5. janvāris – 9. janvāris

Meridā pamatiedzīvotājus redz retāk, toties te ir Maiju muzejs. Tajā gan viļamies – kaut kā plika tā ekspozīcija, lai arī par visu – arhitektūru, sadzīvi, reliģiju, rakstību. Tajā gan uzzinām, ka 2012. gadā, kad visi gaidīja pasaules galu “pēc maiju kalendāra”, īstais maiju kalendārs neko tādu neparedzēja.

Meridu daudzina kā vienu no patīkamākajām Meksikas pilsētām, bet mēs to līdz galam nejūtam. Spriežam: varbūt tāpēc, ka esam bijuši Vahakā. Protams, viss tomēr ir iespaidīgs un daiļš – zokalo, katedrāle, mūzikas muzejs, Monteho bulvāris ar dižām zelta laikmeta villām. 

Klāvam acu kaite – tāpēc nonākam arī slimnīcā. Pie pasaules vecākā ārsta, kas runā un kustas ļoti lēni. Toties tiekam pie antibiotikām.

Vienu vakaru dodamies uz lielu brīvdabas izrādi “Disnejam 100”, kur bērnu koris un profesionāli solisti dzied spāniski visādas slavenas dziesmas no leģendārajiem animācijas mūzikliem. Tas iespaido mūsu apņemšanos tuvākajā laikā noskatīties visas klasiskās princešu multenes. 

Dzīvojam mājā ar koloniālisma laika pagalmu, kurā ir baseins, bet guļamistabās uz sienām – senu slavenu maiju sienas gleznojumu kopijas. Kičs, bet rada vajadzīgo iespaidu. Klāvs iemācās spēlēt “Monopolu”.

Telčakpuerto, Jukatana, 9. janvāris – 16. janvāris

Pirmo reizi šajā ceļojumā mūsu māja ir tieši pie pludmales. Izejam no rītiem ārā un gar pāris kokosriekstu palmām Meksikas līcī iekšā. Viļņi te nav lieli, lēkāt nesanāk, bet bradāties ejam bieži.

Pa pludmali var arī iet uz vienu vai otru pusi kilometriem tālu. Pati pilsētiņa ir neglīta, ielās daudz suņu, tā arī pa to visi kopā ne reizes nepastaigājam. Toties aizbraucam uz netālo Progreso, kur ir puikām vissvarīgākais muzejs. Tāds, kas veltīts pirms 65 miljoniem gadu tieši šajā vietā nokritušajam Čikšolubas meteorītam. Tam pašam, kurš izraisīja ceturto lielo izmiršanu, bez kuras mēs kā suga visticamāk nebūtu radušies, jo dinozauri turpinātu valdīt pār pasauli. Starp citu, Čikšolubas meteorīts arī no Meksikas līča “izsita” visu Jukatanas pussalu.

Beidzot redzam arī nelielas seno maiju pilsētiņas Škambo drupas. Staigājot pa tām, vairāk var iedomāties, kā viņi te dzīvoja pirms 1000 gadiem nekā galvenajās tūristu pārpilnajās arheoloģijas zonās.

Skatāmies ilgi uz kokospalmām un jūru, un domājam – cik labi būtu uz visiem laikiem tā turpināt ieplūst dažādās citurienēs un nekad neatgriezties parastās dzīves vienmuļībā. Liela laime un skumjas.

Važadolida, Jukatana, 16. janvāris – 18. janvāris

Pa ceļam no piekrastes uz Važadolidu iebāžam degunus Izamalā. Te visas mājas ir dzeltenas un ir milzīgs baznīcas priekšpagalms. Mēs jau bijām salasījušies, ka Jukatanu nedrīkst apceļot, neiegriežoties Izamalā. Knuts un Austra izmanto iespēju uzkāpt vēl vienā maiju piramīdā.

Važadolidā nosvinām Knuta piecu gadu dzimšanas dienu. Viņš nu ir vienīgais no mums, kam ceļojumā divreiz iekrīt dzimšanas diena. Protams, kā jau Meksikā – ar piņatas sišanu. Knutam ļoti patīk ūdenskritumi, tāpēc izbraucam netālu no pilsētas uz vienīgo senoti Jukatanā, kurā iekšā tek ūdenskritums. Diemžēl šajā sezonā tā ir tāda pilēšana vien. Bet Knuts neskumst, jo senote ir skaista un tajā patīkami peldēties. Puikas lec no tāda augstuma, ka citi tūristi pauž atzinību. Ingus beigās nolec ūdenī no lielākā augstuma savā līdzšinējā mūžā. Dēli sajūsmā. 

Tuluma, Jukatana, 18. janvāris – 21. janvāris

Oi, nu beidzot esam tajā tūristu pārpilnajā Meksikas piekrastes daļā, kura nav īsti mums pa prātam. Tomēr, vērīgāk ieskatoties, jāsecina, ka mūsdienās vismaz tajā pasaules daļā nepieradinātie rokenroliskie un sapucētie dancojošie ir patīkami saplūduši kopā un tāpēc nav kaitinoši. 

Pa ceļam uz Tulumu rūpīgi apskatām Kobas piramīdu kompleksu un uzduramies diviem latviešiem. Drusku pastāstam par to, ka Meksikā esam jau gandrīz divus mēnešus, un mūsu jaunie paziņas vienojas, ka nodos ziņu savā ģimenē, kur tikko parādījies trešais mazbērns: nav jābaidās ceļot ar trim mazuļiem.

Tulumā mūsu daudzdzīvokļu mājas pagalmā arī ir baseins, Knuts ievērojami uzlabo peldētprasmi. Klāvs jau sen ir ziķerīgs peldētājs.

Apmeklējam Tulumas piramīdu kompleksu – vienīgo, no kura paveras apbrīnojams skats uz Karību jūru. Šī bijusi nozīmīgākā maiju osta. Iespējams, tieši šeit varētu risināties pazīstamās anekdotes notikums: “– Kas tie tādi tur pa jūru tuvojas? – Bālģīmji? – Nositam? – Nē, paspēsim turpmākajos gadsimtos noindēt ar tabaku?”

Zona Hotelera zemes strēle, 21. janvāris – 25. janvāris

Esam gadu vazājušies pa pasauli un daudz mocījuši gan sevi gan bērnus. Tāpēc tagad sevi lutināsim uz pilnu klapi. Četras dienas “all inclusive” viesnīcā. Tas bija to vērts. Austrai rīta jogas, puikām ziplains, ūdenscauruļu slidkalniņi un milzfigūru šahs, vecākiem kokteiļi pie baseina, garas brokastis un vakariņas, putu ballīte (tur gan tikai Klāvs, Knuts un Ingus bija dejošanas un putu ķeršanas baseinā, Fricis stāvēja ārā un raudāja, tāpēc Austra arī). 

Satiekam zobārstu no Viskonsinas, kurš māk pateikt “Labrīt”, jo strādājis pie kāda Bērziņa. Klāvs iemācās spēlēt biljardu. Ingus lejā pludmalē sagaida iespēju palēkāt pa lielākajiem viļņiem savā mūžā. Tas, protams, jādara šausmīgi piesardzīgi, ne tālāk kā divus trīs metrus no krasta.

Ļoti ļoti prasmīgi sevi palutinājām. Pēdējo nakti Meksikā pavadām viesnīcā blakus Kankūnas lidostai (šoreiz solīdā nevis sliktas kategorijas). Lidostā uzzinām, ka nedrīkstam piepirkt nododamās bagāžas biļeti. Spējam, stāvot rindā, 15 minūšu laikā pārdalīt visu mūsu iedzīvi pa piecām rokas bagāžām. 

Havana, 26. janvāris – 1. februāris

Mēs jau bijām iepazinušies ar brīdinājumiem, ka Kubā būs skarbi. Mēs arī esam šogad apceļojuši ne visai turīgas zemes ar dažādām komunisma iezīmēm. Tomēr tam, ko piedzīvojām, īsti nebijām gatavi. Kuba ir pilnīgi atšķirīga no visa, ko līdz šim redzējām. Kubā cilvēki savas rīsu un pupu devas saņem par taloniem, Kubā nav iespējams nopirkt produktus, lai pagatavotu vakariņas mājvietā, Kubā aptiekās nav zāļu, Kubā iet traki. 

Tai pat laikā Havana ir skaistākā pilsēta, ko līdz šim esam redzējuši, un mēs patiešām esam redzējuši daudz. Tūkstošiem un tūkstošiem izcilu baroka un jūgenda ēku, plaši bulvāri, vareni Meksikas līča viļņi gāžas pāri piejūras ielai Malekonam. 

Piecdesmito gadu amerikāņu auto pārpilnība. Ar vienu tādu milzīgu forda kabrioletu dodamies ceļojumā pa pilsētu līdz traka “naivisma Gaudi” Hosē Fustera muzejmājai un gar jūru atpakaļ. Atklāti disidentisks gids – izbijis matemātikas skolotājs – par šoferi.

Ik dienas staigājam pa vecpilsētu. Lielākā daļa ēku sabrukušas, bet tik un tā senais skaistums un varenība žilbina acis. Atrodam “savu” bāru – iegriežamies tur reizes četras. Puikām pica un konfektes uz kociņa, pieaugušajiem kafija, alus vai kāds ruma kokteilis (rums šajā valstī burtiski pludo un ir labas kvalitātes). Īpašnieks esot Ukrainas PSR reiz apguvis kara aviācijas radista specialitāti.

Īpašs mirklis – ekskursija īpaši mūsu ģimenei pa pašlaik rekonstrukcijā esošo Nacionālo Alisijas Alonso operas teātri, ko vada simpātiska un gudra mūziķe.

Viņalesa, 2. februāris – 6. februāris

Viņalesu rekomendē kā skaistāko vietu Kubā. Tas ir līdzenums, kurā kā pumpas izaugušas smilšakmens klintis, ko te dēvē par mogotēm. Dažās no tām ir alas, ko apskatām – vienā braucam pa pazemes upi ar laiviņu. Mūsu valoda mulsina pārējos tūristus laivā. Prasa, no kurienes esam. Pie tā esam šajā ceļojumā jau pieraduši – šī ir kāda reize desmitā.

Vēl uz vienas mogotes ir kaut kas briesmīgs – “senatnes murālis”. Kaut kāds psihopāts pirms pusgadsimta no Fidela saņēmis atļauju ar uzkrāsot uz klints milzīgus dinozauru, briežu un sencilvēku attēlus. Nu par to brīnās visi tūristi.

Pati pilsētiņa ir burvīga. Mums atkal izveidojas “savējās” ēstuves, piemēram, saldējuma vieta. Puikas smagi saslimst, drudzis. Medikamentu Kubā nav. Mūsu saimniece, brīnišķīgā Jurkēnija, iedod sen dabūtu ekskluzīvu bērnu tailenolu no saviem krājumiem. Kā jau Kubā, internets ir tikai īsu brīdi diennaktī, un bieži visa pilsēta paliek bez elektrības.

Visspilgtākais piedzīvojums – zirgu mugurā pa taku visi aizjājājām līdz tabakas fermai, noskatījāmies saimnieka lekciju par tabakas audzēšanu, žāvēšanu, fermentēšanu un cigāru izgatavošanu, kā arī nopirkām mājražotus cigārus uz Latviju vešanai suvernīros.

Matanzasa, 7. februāris – 10. februāris

Lai pārbraucieni taksometros nebūtu zēniem pārāk mokoši, sadalām ceļu no Viņalesas uz Matanzasu, vēl vienu pēcpusdienu un nakti pavadot mūsu mīļajā Havanā. Iegriežamies pat pie radista.

Taksometrs uz Matanzasu ir milzīgs četrdesmito gadu ševrolets. Kubas ziemeļu piekrastes ainava – ļoti skaista. Samērā daudz liecību par pašmāju naftas ieguvi (tiesa, ar uzrakstiem ķīniski uz pārstrādes rūpnīcu vārtiem). Tas gan nerisina milzīgo degvielas krīzi valstī – auto pie benzīntankiem stāv rindās pat piecas stundas. 

Matanzasa ir skaista, bet centrs neliels, īsi apskatāms. Mūsu saimniece Klaudija (pēc profesijas vijolniece) aizved mūs ekskursijā uz Ugunsdzēsības muzeju, Farmācijas muzeju un mākslinieku darbnīcām. Viņa arī uzdāvina mums Leļļu teātra apmeklējumu. Starptautiskus panākumus guvusi izrāde pēc “Neglītā pīlēna” motīviem. Matanzasā liels dārgums ir dzeramais ūdens. Praktiski nopirkt nav iespējams. Ar internetu arī grūti. Izmantojam saimnieces simkarti, liekot savos telefonos.

Pie Matanzasas ir Belamares alas – tiešām skaistākās, ko šajā ceļojumā redzējām – milzu velves, kam griesti, sienas, stalaktīti, stalagmīti visi vienos kristālos. Vienu dienu pavadām vieni paši mazā pludmalītē ārpus pilsētas. Atvadas Meksikas līcim, siltajām jūrām un ceļojumam kopumā.